Šī kustība nav mēģinājums eksportēt Haiti kultūru uz pasauli.
Tā nav Haiti kustība, amerikāņu kustība vai kustība, kas pieder kādai atsevišķai tautai, etniskajai grupai, reliģijai, politiskajai filozofijai vai kultūrai.
Tas sākas ar kaut ko daudz vienkāršāku un daudz personiskāku:
Pateicos.
Es piedzimu ar Haiti saknēm, un šis mantojums vienmēr būs daļa no mana stāsta. Caur manu mūziku, īpaši Kompa, Haiti mūzikas kultūra dabiski ceļo kopā ar mani.
Bet Amerika ir arī būtiska daļa no mana stāsta.
Amerika ir vieta, kur es uzaugu, kur es biju izglītots, kur es izveidoju savu karjeru un kur es saņēmu iespējas, kas galu galā ļāva man ceļot ārpus tās robežām un piedzīvot plašāku pasauli.
Šis ieguldījums ir jāatzīst ar pateicību.
Un, kad es ceļoju, zeme pēc valsts un pilsēta pēc pilsētas mani uzņēma.
Dažreiz tas bija ļoti apsveicami. Dažreiz tas bija vienkārši cilvēks, kas teica hello.
Smaidu. Rokasspiediens. Maltīte. Biznesa tikšanās. Saruna. Viesnīcas numurs pēc gara brauciena. Svešinieks piedāvā virzienus. Ģimene atver durvis. Pilsēta, kas ļauj man piedzīvot citu dzīves veidu.
Katra tikšanās kļuva par daļu no mana ceļojuma.
Tāpēc šī iniciatīva sākas brīdī, kad viens mākslinieks atgriežas savas dzīves ceļojumā, lai pateiktos cilvēkiem un vietām, kas viņu sagaidīja ceļā.
Neteikšu šīm valstīm, kādai būtu jābūt to kultūrai.
Neaizstāj viņu kultūru ar manējo.
Neeksportēt vienas valsts identitāti citā.
Bet teikt:
Paldies, ka saņēmāt mani.
Paldies, ka ļāvāt piedzīvot savu valsti.
Jutīgai sejas ādai Reģenerējošs.
No personiskas pateicības līdz globālai pateicībai
Pirmā nodaļa sākas ar vietām, kurām ir autentiska saikne ar manu dzīvi.
Šīs ir vietas, kur es apmeklēju, dzīvoju, strādāju, ceļoju vai atceros to cilvēku dēļ, ar kuriem es tur sastapos.
Tas autentiskums ir svarīgs.
Mēs nedrīkstam izlikties, ka man ir personīgi sakari ar visām pasaules valstīm, ja man tādu nav.
Tā vietā mēs sākam ar patiesību.
Šīs ir vietas, kas aizkustināja manu dzīvi.
Un es atgriežos ar mūziku, stāstu stāstīšanu, draudzību, kultūras novērtējumu un pateicību, lai pateiktos jums.
Bet tas ir tikai sākums.
Kad šī tradīcija ir izveidota, aplis var augt. Citas valstis var piedalīties. Citas pilsētas var piedalīties. Piedalīties var arī citi mākslinieki. Tajā var piedalīties arī citas ģimenes. Tajā var piedalīties arī citas paaudzes.
Galu galā sākotnējais personīgais ceļojums var kļūt par kaut ko daudz lielāku:
Starptautiskā pateicības nedēļa
Vienu nedēļu katru gadu, kad cilvēce tiek mudināta atcerēties cilvēkus un vietas, kas palīdzēja mums mūsu ceļojumos, un vienkārši pateikt: Pateicos.
Caur mūziku. Caur ēdienu. Caur mākslu. Caur draudzību. Caur stāstu stāstīšanu. Caur kultūras apmaiņu. Caur sabiedrisko kalpošanu. Caur rokasspiedienu. Izmantojot telefona zvanu. Caur vizīti. Atceroties kādu, kurš mums palīdzējis pirms daudziem gadiem. Viena valsts atzīst otru. Caur vienu paaudzi, pateicībā paaudzei, kas bija pirms tam.
Izteiksme var mainīties. Principam vajadzētu palikt: Pateicība.
1000 gadu tradīcija
Mērķis nav radīt notikumu, kas pazūd, kad tā dibinātājs ir aizgājis.
Mērķis ir izveidot tradīciju.
Mana paaudze to sāk. To nes nākamā paaudze. Viņu bērni to nēsā līdzi. Un paaudzes pēc tām turpina to nest.
Pilnvaras ir vienkāršas:
Nākamajos 1000 gados katru gadu paņemiet vienu nedēļu, lai pateiktos pasaulei.
Nākotnes paaudzēm jābūt iespējai pielāgot mūziku, tehnoloģijas, valodas, pilsētas, svētkus un līdzdalības metodes savam laikam. Nevajadzētu prasīt viņiem atdarināt dibinātāju. Viņi ir jālūdz saglabāt principu.
Atceries, no kurienes tu nāc. Atceries, kurš tev palīdzēja. Atcerieties vietas, kas jūs uzņēma. Un pasakiet paldies.
Tehnoloģijas mainīsies. Mūzika mainīsies. Valstis var mainīties. Pilsētas mainīsies. Paaudzes mainīsies. Bet pateicība nekļūst novecojusi.
Kultūras loma
Katra iesaistītā valsts ir jāmudina iepazīstināt ar savu kultūru.
Kad mēs apmeklējam Senegālu, mums vajadzētu klausīties Senegālu. Kad mēs apmeklējam Ķīnu, mums vajadzētu klausīties Ķīnā. Kad mēs apmeklējam Meksiku, mums vajadzētu piedzīvot Meksiku. Kad mēs apmeklējam Beļģiju, mums vajadzētu novērtēt Beļģiju. Kad mēs apmeklējam Nīderlandi, mums vajadzētu novērtēt Nīderlandi. Apmeklējot Ameriku, mums ir jāatzīst Amerikas ieguldījums ceļojumā.
Un, kad Haiti tiek svinēta, Haiti būtu jāsvin arī autentiski.
Kompa joprojām ir daļa no manas mākslinieciskās identitātes, bet tai vajadzētu funkcionēt kā vienai muzikālai balsij, kas ceļo draudzībā, nevis kā paziņojumam, ka kustība pieder Haiti.
Princips ir savstarpīgums:
Es atnesu savu dziesmu. Tu dalies ar savu dziesmu. Mēs klausāmies viens otru.
Tā ir kultūras apmaiņa.
Amerikas vieta stāstā
Amerika ir pelnījusi nepārprotamu atzīšanu.
Nekad nevajadzētu šķist, ka starptautiskais ceļojums materializējās bez pamata, kas padarīja lielu daļu no šī ceļojuma iespējamu.
Amerika bija tur, kur mani audzināja un audzināja. Tur es izveidoju karjeru. Tas pavēra iespējas, no kurām kļuva iespējama starptautiskā ceļošana un starptautiskās attiecības.
Pateicība Amerikai nav zemsvītras piezīme. Tā ir daļa no dibināšanas stāsta.
Arī pateicība Haiti joprojām ir daļa no stāsta, jo mantojums, ģimene, atmiņa un Kompa palīdzēja veidot mākslinieku, kurš galu galā apceļoja šo pasauli.
Šīs patiesības nekonkurē viena ar otru. Viņi pieder vienai un tai pašai dzīvei.
Nevienai valstij nepieder pateicība
Galu galā, Starptautiskajai Pateicības nedēļai ir jāpieder cilvēcei.
It should never become: “Haiti thanking the world.”
It should never become: “America thanking the world.”
It should never become: “TimTim.Live teaching the world gratitude.”
Dibināšanas stāsts ir vienkārši:
Viens cilvēks nolēma doties atpakaļ un pateikties pasaulei, kas palīdzēja veidot savu dzīvi.
Pēc tam viņš aicināja citus darīt to pašu.
Tas ir veids, kā kaut kas personisks var kļūt universāls.
Dibinātāja solījums
Es nevaru personīgi pateikties katram cilvēkam, kurš man ir palīdzējis. Es nevaru atgriezt katru rokasspiedienu. Jūs nevarat atcerēties katru seju. Nevaru no jauna apmeklēt katru sarunu.
Bet es atceros, ko šīs tikšanās nozīmēja.
Un es varu izveidot kaut ko, kas manā vārdā saka: es neaizmirsu.
Uz valstīm, kuras mani uzņēma: Pateicos.
Pilsētām, kas mani uzņēma: Pateicos.
Uz Ameriku, kas deva man iespēju veidot dzīvi, veidot karjeru un ceļot: Pateicos.
Haiti, kuras mantojums un mūzika paliek manā mākslinieciskajā balsī: Pateicos.
Svešiniekiem, kuri smaidīja: Pateicos.
Cilvēkiem, kuru vārdus vairs neatceros: Pateicos.
Tiem, kas vienkārši teica hello: Pateicos.
Un paaudzēm, kas mantos šo tradīciju:
Lūdzu, turpiniet.
Ne man. Ne par vienu valsti. Ne vienai kultūrai. Bet par cilvēcību.
1000 gadu mandāts
Reizi gadā, vienu nedēļu, atcerieties.
Atceries cilvēkus. Atceries vietas. Atceries iespējas. Atcerieties laipnību. Atceries ceļojumu.
Tad sakiet: Pateicos.
Un, kad jūsu paaudze ir pabeigta, nododiet šo atbildību nākamajai.
1000 gadus.
Un varbūt, kad šie 1000 gadi būs pagājuši, cita paaudze izlems, ka pateicība ir pelnījusi vēl vienu tūkstoti.